2015.gada 29.jūnijā divos naktī uz J.P. vārda tika sastādīti administratīvā pārkāpuma protokoli par motocikla vadīšanu alkohola reibumā (1,77 promiles) un atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu (108 km/h pie atļautajiem 50 km/h apdzīvotā vietā). Taču pats J.P. tajā brīdī mājās gulēja, un viņa vadītāja apliecība bija pie viņa. Protokoli uz viņa vārdu tika sastādīti tikai tāpēc, ka pārkāpējs bija nosaucis J.P. personas kodu. Ja motocikla īpašnieks nebūtu informējis J.P. par tiesas sēdi, tad visdrīzāk J.P. par notikušo uzzinātu tikai tad, kad spriedums būtu stājies spēkā un policija viņu aizvestu uz izolatoru izciest administratīvo arestu 10-15 diennaktis.
Ar Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas 2015.gada 28.augusta spriedumu lietvedība pret J.P. tika izbeigta. Apelācijas sūdzību policija neiesniegs, jo policijas pārstāve tiesas sēdē atzina, ka pārkāpējs un J.P. nav viena un tā pati persona (sprieduma 2.lpp. 4.rindkopa). Savā spriedumā tiesa arī konstatē, ka ir iegūti pierādījumi faktam, ka protokolā minētajā vietā un laikā motociklu vadīja cita persona, kura uzdevās par J.P. Par laimi, policijas darbinieki bija nofotografējuši pārkāpēju. Taču tas netiek darīts vienmēr. Rakstā "Dzērājšoferis pret paša gribu" mēs jau rakstījām par līdzīgiem gadījumiem. Turklāt 99% gadījumu indivīdam nav iespējas pierādīt, ka viņš nebija notikuma vietā (J.P. gadījumā kāpņutelpā kā vairumā kāpņutelpu Latvijā videokameras nebija, bet radinieku liecības var traktēt kā ieinteresēto personu liecības). Jāatzīmē, ka sākotnēji lūdzām veikt parakstu ekspertīzi un pieprasīt informāciju no mobilo sakaru operatora, uz ko policijas pārstāve atbildēja, ka ekspertīze var nepalīdzēt (jo pārāk maz teksta), bet telefona atrašanās vieta neko nepierādīšot, jo telefonu varot aizmirst mājās.
J.P. gadījumā tiesa pamatoti atzina, ka (sprieduma 4.lpp. 2.rindkopa) policijas darbinieki nepienācīgi izpildīja dienesta pienākumus attiecībā uz personības noskaidrošanu. Policijas pārstāve tiesā norādīja, ka policistiem izteikts mutisks brīdinājums citreiz šādas personas bez dokumentiem nogādāt policijas iecirknī pilnvērtīgai personības noskaidrošanai. Šobrīd diemžēl dzīvojam apstākļos, kur protokolus var sastādīt, balstoties uz svešiem dokumentiem vai nosaucot svešu personas kodu. Katrā ziņā būtu jāievieš regulējums, ka visi pārkāpēji ir jāfotografē, lai pēc tam nebūtu šaubu par īsto pārkāpuma izdarītāju.
E.Džeriņš
